Aleksandra Pelēča lasītava

22/07/2026

DURSUPE. Dursupnieki un Dzirnavu dīķis nonākuši uzmanības centrā. Salīdzināšanai un pārdomām piedāvājam apskatīt 19. gadsimta beigu Dursupes muižas centra plānus.

Apzīmējumi kartē: A. Hof Gross. Dursuppen - Dursupes muižas centrs; B. Beihof Klein Dursuppen - piemuiža Maz-Dursupe; Der Mühlen Teich - dzirnavu dīķis; Nr. I. Die Mühle - dzirnavas; Nr. II Der Kallei Krug - Kalējkrogs.

Ievietoja Dace Alsberga

11/07/2026

Katrs mans raksts tapis un taps, jo esmu mācījusies no Zigurda Kalmaņa. Tieši viņš izdeva manu pirmo grāmatu 2009. gadā, turpināja ar citām. Vai gan var saskaitīt tās stundas, ko Zigurds veltīja manu tekstu maketēšanai, attēlu piemeklēšanai, vai gan var pateikt tik daudz reižu "paldies", lai atlīdzinātu?
Man liekas, ka Zigurda Kalmaņa vārds pāraudzis Aleksandra Pelēča, viņa iedvesmotāja vārdu. Ļoti ceru, ka vietējā sabiedrība izdomās, kā viņa piemiņu iemūžināt kādā sabiedriskā norisē vai objektā.

Talsu novada (varbūt arī visas Latvijas) piekrastes pirmie zvejnieksvētki

Šķiet, zvejnieksvētku tradīcija, kādu to saprot mūsdienās, aizsākās Mazirbē 1936. gadā. Pāvilostas novadpētnieki par “starta notikumu” uzskata tā gada 20. jūnijā notikušo zvejnieku kooperatīva zivju žāvētavas iesvētīšanu un atklāšanu, kur viesos pieteicās pat Zemkopības ministrs J. Birznieks. Tomēr šis pasākums ar uzrunām, parādi, dievkalpojumu, izstādi un balli īsti neatbilst zvejnieksvētku mūsdienīgajam saturam.

Tāds piemita Mazirbes zvejnieku jūras svētkiem – tas bija oficiālais nosaukums 1936. gada 9. augustā notikušajiem. Tolaik tos nodēvēja par Ventspils piekrastes zvejnieku pasākumu (piekraste līdz Rojai atradās Ventspils apriņķī), bet apmēram 4000 skatītāji bija ieradušies ar speciāliem mazbānīšu reisiem gan no Ventspils, gan Talsiem, gan ar laivām (tolaik ierasta piekrastes ciematu transportlīdzekļa) no Rīgas un pat Sāmsalas. Tolaik slavenāko dokumentālistu Eduardu Kraucu (viņa filmētais aplūkojams Latvijas Nacionālā arhīva vietnē redzidzirdilatviju) pievilināja solītā teātra izrāde dzelzceļa stacijā (“Indulis un Ārija” Kristapa Lindes iestudējumā), sacensības un Sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa, kuru pavadīja vēl citas prominences, kā valsts zivkopības nozares vadītājs V. Miezis, valsts kancelejas vadītājs D. Rudzītis, Šoseju un zemesceļu departamenta direktors J. Melnalksnis un citi, ierašanās.

Programmā bija ekumēnisks dievkalpojums jūras krastā un laivās, ministra svinīga sagaidīšana, sacensības burāšanā un airēšanā, kas arī uzskatāms par būtisku zvejnieksvētku elementu vēlākā laikā. Desmit laivu konkurencē 15-20 Ls vērtas naudas balvas ieguva airēšanā R. Zariņš no Pitraga, A. Rozenfelds, E. Bērziņš no Mazirbes un J. Sīpoliņš no Melnsila. Burāšanā triumfēja bez R. Zariņa arī K. Tīlemanis no Pitraga un K. Leitendorfs no Mazirbes. Pieaugušie, kuri pirka biļetes teātra izrādei ar aktieriem Nacionālās operas aizdotos kostīmos, varēja justies gandarīti tādā veidā atbalstot Mazirbes baznīcas sakopšanu. K. Ulmanis bija dāvinājis 100 latus biļešu iegādei zvejnieku bērniem, arī ar ministru nosūtīja 800 latu dāvinājumu Ventspils un Dundagas aizsargu pulkiem. https://www.redzidzirdilatviju.lv/lv/search/160310?q=Mazirbe%20Kraucs

1939. gadā, kā jau pienākas, atbilstoši vēlākai tradīcijai – jūlija pirmās nedēļas nogalē vērienīgus zvejnieku svētkus sarīkoja Kolkas jūrmalas zvejnieku sabiedrība. Kaut arī ne gluži pirmie, kuri piedāvāja sacensties arī tīklu lāpīšanā (Buļļu ciemā Lielupes zvejnieki jau šādu tradīciju bija ieviesuši agrāk), tomēr, liekas, pirmie, kuri piedāvāja ļoti plašas sacensības – peldēšanā ar un bez laivām, zivju sālīšanā un tīklu lāpīšanā. Bet tas nebija viss, bija arī svētku mielasts, dziedāšana un dejošana. Tālākie viesi ieradušies no Lapmežciema (150 km attālumā) ar zivju transporta auto, bet daudzi piepeldēja meijām greznotās motorlaivās. 1000 skatītāju esot lielākais ciematā līdz tam piedzīvotais apmeklētāju skaits. Klāt bija arī Zemkopības ministrijas Zvejniecības un zivkopības nodaļas pārstāvis P. Ludvigs, pats ministrs nosūtija 650 latus sacensību uzvarētāju apbalvošanai. Bez tam dažādi uzņēmumi dāvāja savu produkciju – motoreļļas, tīklus, navigācijas ierīces, sudrablietas.

Par sacensību vērienu liecina tas, ka motorlaivas sadalīja grupās: četru, piecu un sešu zirgspēku jaudīgajās, turklāt katrā piešķīra vairākas godalgas. Laikrakstos pieminētie visu sacensību veidu uzvarētāji pārstāvēja Mazirbi, Sīkragu, Pitragu, Kolku, Ūšas (Ūši), Melnsilu un Pūrciemu. Viņu vārdi: Fēlikss Sīpols, Augusts un Arvīds Stalti, Andrejs un Roberts Rozenfeldi, Laimons Strautmanis, Arturs Rekbergs, Ed. Silmanis, Arvīds Andersons, Aleksejs Ešentāls, brāļi Lorenči, Alfrēds Kilmeiers, Rūdolfs un Augusts Zariņi, Heinrihs Vents, Augusts Hausmanis, Jānis un Pēteris Freienbergi, Edvīns Šneidrāts, Alberts Erenbergs, Arnolds Lembergs, Maiga un Elza Sīpolas, Milda Veinberga, Emīlija Rozefelde, Tatjana Adamkoviča un Marija Tamane.

Laikrakstā “Kurzemes Vārds” rezumēja: “Zvejnieku svētku ideja — lai pēc ikdienas darba zvejnieks varētu gūt jaunu ierosmi turpmākam darbam, tiktu veicināta zvejnieku kopdarbība un apvienošanās vienā saimē, pie zvejniekiem guvusi nedalītu piekrišanu. Kolkas jūrmala ir samērā tālu no mūsu lielajiem kultūras centriem, bet tomēr kolceniešiem nav trūcis drosmes sarīkot plašus zvejnieku svētkus. Sagaidāms, ka pārējās zvejnieku sabiedrības nebūs šai ziņā mazāk rosīgas!”

Izmantota lnb.periodika vietne, informācija par attēliem komentāros.

Ievietoja Antra Grūbe

10/07/2026

10/07/2026

„Ir mana ligzda uz šī saules stara
Un uz šī pakalna, kas siltā rasā viz...
Es tādēļ tevi savu zemi saucu,
Ka esmu tavā avotiņā smelts.” (Z.Kalmanis)

🕯 In memoriam. Vasaras pilnbrieda laikā mūžībā devies novadpētnieks, literāts un kultūras darbinieks Zigurds Kalmanis
(1948. gada 23. februāris – 2026. gada 9. jūlijs)

Ir cilvēki, kuru mūžs un dzīves darbs kļūst par daļu no savas dzimtās zemes atmiņas. Viens no viņiem bija Zigurds Kalmanis – dzejnieks, novadpētnieks, grāmatu autors un izdevējs, novada vēstures un kultūras mantojuma izzinātājs un sargātājs.
Zigurds Kalmanis dzimis 1948. gada 23. februārī Pastendes Cepļu mājās. Visu savu dzīvi viņš veltīja dzimtās puses cilvēkiem, vēsturei un kultūrai. Zigurds prata ieraudzīt vērtību tur, kur citi varēja paiet garām. Viņa neatlaidīgais darbs, meklējot dokumentus, uzklausot atmiņu stāstus, pētot un apkopojot vēsturiskās liecības paglābis no aizmirstības daudzu cilvēku likteņu un vietu stāstus, mūsu novada kultūrvēsturisko atmiņu.

Vairāk nekā piecdesmit gadus Zigurds aktīvi darbojās Talsu novada literātu saimē, bijis kinoamatieru studijas „Auseklis” dalībnieks, vēlāk – Lībagu pagasta vadītājs, Stendes pētniecības centra bibliotekārs un ilggadējs biedrības „Aleksandra Pelēča lasītava” pārzinis. Viņa sarakstītās un sakārtotās grāmatas – par Stendes muižu, Lībagiem, novada personībām un daudziem citiem tematiem – kļuvušas par nozīmīgu Talsu novada kultūrvēsturiskā mantojuma daļu. Par savu darbu viņš vairākkārt saņēma Aleksandra Pelēča literāro prēmiju, kā arī Talsu novada un Lībagu pagasta augstāko atzinību. Biedrības „Aleksandra Pelēča lasītava” darbības laikā, Zigurda Kalmaņa paspārnē iznākuši un izdoti vairāk kā 250 izdevumi – novada literātu, novadpētnieku darbi, atmiņu un laikmeta liecību stāsti.

Zigurds reiz atzina, ka visvairāk viņu aizrauj meklēšana, pētīšana un sarunas ar cilvēkiem. Viena pabeigta darba vietā vienmēr radās nākamais. Tā bija viņa dzīves formula – nepārtraukti meklēt, izzināt un saglabāt.
Līdz ar Zigurda Kalmaņa aiziešanu Talsu novads zaudējis vienu no saviem zinošākajiem vēstures glabātājiem, cilvēku ar dziļu atbildības sajūtu pret savu zemi un līdzcilvēkiem. Taču viņa paveiktais turpinās dzīvot grāmatās un mūsu kopīgajā atmiņā.
Zigurds Kalmanis nekad neliedza padomu kolēģiem pašvaldībā, aktīvi iesaistījās diskusijās, iedvesmoja un izrādīja iniciatīvu kultūras dzīves attīstībā un valodas bagātināšanā.

🤍 Izsakām visdziļāko līdzjūtību Zigurda Kalmaņa ģimenei, tuviniekiem, draugiem un visiem, kuriem viņš bija padomdevējs, līdzgaitnieks un iedvesmotājs.

Atvadīšanās no Zigurda Kalmaņa
18. jūlijā plkst. 13.00
Liepu kapličā, Talsos
🙏 Pēc tuvinieku lūguma, atvadoties ņemsim līdzi divus baltus ziedus.

Talsu novada pašvaldība, Talsu Galvenā bibliotēka, Talsu novada literāti.

03/07/2026

Māte un dēls, nošauti 1941. gada vasarā

4. jūlijs ir ebreju tautas genocīda (holokausta vai šoa) piemiņas diena, jo tajā pirms 85 gadiem nodedzināja Rīgas galveno sinagogu. Starptautiskā holokausta piemiņas diena ir 27. janvāris, kad atbrīvoja Aušvicas nāves nometnē izdzīvojušos ieslodzītos.

Holokaustā bojā aizgāja seši miljoni (divas trešdaļas no vācu okupētājās teritorijās dzīvojušajiem ebrejiem), to skaitā Latvijas teritorijā ap 70 000, arī divas trešdaļas no pirmskara iedzīvotājiem, bet nogalināto talsenieku skaits ir mērāms simtos, tomēr nav precīzi zināms. Pieņēmumus var izdarīt atbilstoši tam, ka 1935. gada tautas skaitīšanā te pierakstīti gandrīz 500 jūdu tautas pārstāvji.
Detalizēts noslepkavošanas apraksts lasāms grāmatā “Talsu ebreji”, šodienai – piemiņas dienai, piedāvāju ievērot ebreju tradīciju – pieminēt, atcerēties. Yad Vashem – ebreju genocīda izpētes centra nosaukums nozīmē atmiņa un vārds. Ebreji cenšas noskaidrot un holokausta piemiņas dienā nosaukt visus bojāgājušo vārdus.

Šoreiz par vienu ģimeni – Jeruhmanoviem. 1941. gada augustā notikušajā tautas skaitīšanā iepretim vairāku ģimeņu pārstāvjiem ir 26. jūlija datums ar norādi “izbraucis”, bet citiem pierakstīts “izvests lauku darbos”, tomēr abu veidu ieraksti visdrīzāk nozīmēja vienu un to pašu – aizvešanu un nošaušanu vai nu uz Cēri (nošauti pie ceļa uz Enguri), vai uz Spāres-Mordangas siliem vai arī aiz ebreju kapiem pie Talsu apvedceļa.

Jeruhmanovu ciltstēvs šeit, Talsos, bija Ābrams, kurš apsaimniekoja daudzās pastkartēs redzamās vējdzirnavas. Tās devušas nosaukumu vienam no Talsu pakalniem. Ābrams šo pasauli atstāja gandrīz vienlaikus ar savu lolojumu – dzirnavām – ap 1920. gadu. 1909. gada augustā viņa meita Johanna Lielajā ielā iekārtoja grāmatu un rakstāmlietu tirgotavu. 1930. gadu sākumā, pēc Johannas nāves, 26 gadīgias pusbrālis Mozus pārņēma uzņēmuma vadīšanu. Johanna bija ļoti sabiedriska sieviete: uzņēmēja, izdevēja, Trūcīgo ebreju palīdzības biedrības sekretāre 1912. gadā, politiskās partijas, centriskās “Histadruth Hazionith” Talsu nodaļas priekšnieka vietniece 1920. gadā. Mozus bija viens no retajiem talseniekiem ar vidējo izglītību, ko ieguva 6. klašu komercskolā (pirms tam pamatskolā). Viņu ievēlēja Talsu tirgotāju un rūpnieku biedrības valdē. Atbilstoši ebreju tradīcijai, ģimene bija dāsni ziedotāji, piemēram, 1920. gadā dāvināja rakstāmlietas Talsu leprozorijas slimniekiem, 1930. gadu sākumā - aizsargu organizācijas telpu iekārtošanai. Konkurentiem nepatika, ka veikalā pārdeva veiksmīgas loterijas biļetes un īpašnieks dažkārt dāvināja pircējiem – skolēniem viņu tik ļoti kārotās reklāmas kartiņas ar skatiem no kino filmām.

Tas arī gandrīz viss, kas zināms par māsu un brāli. Par Mozus māti, Johannas pamāti, gandrīz nekas. Māte un dēls ir tikai divi no vismaz pārsimta nogalinātajiem talseniekiem. Viņiem nav pēcteču, viņi nav kāda senči. Ne tikai tādēļ, ka tolaik ebrejiem viņu mazskaitlīguma dēļ bija grūti izveidot ģimeni, bet arī tādēļ, ka holokaustā tika apcirsti dzimtu zari nogalinot daudzus bērnus. Johanna nomira nepilnu 50 gadu vecumā, neprecējusies, Mozum 1941. gadā, 38 gadu vecumā, nebija ne sievas, ne bērnu. Viņa ģimene bija 75 gadīgā māte Hanna (dzimusi Berkoviča). Var tikai pieņemt, kur viņus aizveda nogalināt. Var tikai iztēloties viņu domas pēdējās dzīves stundās un mirkļos par likteni, ko bija lēmuši nacisti un īstenoja līdzcilvēki. Tādi paši kā tie, kuriem ģimene ar saviem pakalpojumiem bija palīdzējusi dzīvot ērtu un interesantu dzīvi. Vienīgā viņu vaina - piedzimt par ebrejiem.

Attēlos: Hanna Jeruhmanova (1866-1941), pases foto ap 1927. gadu; Mozus Jeruhmanova (1903-1941) pases foto ap 1927. gadu un Johannas Jeruhmanovas pases foto ap 1920. gadu no grāmatas Talsu namu stāsti; Dzirnavkalns ar Jeruhmanova dzirnavām un lopkautuves ēku Ādolfa Rīsa foto ap 1911.-1913. gadiem; J. Jeruhmanovas tirgotavas izdota kolorēta Talsu pastkarte, kas 1914. gada aprīlī sūtīta uz Maskavu; J. Jeruhmanovas tirgotavā izdota pastkarte, 1926. gadā sūtīta pastkaršu kolecionēšanas nolūkā; J. Jeruhmanovas tirgotavas izdota pastkarte ar Lielo ielu, trešajā ēkā labajā pusē - J. Jeruhmanovas veikals; kino relkāmas kartiņa; Veikala atrašanās vieta 2025. gada martā - kreisajā pusē pa trepītēm (šodien audumu veikals).
Ievietoja Antra Grūbe

29/06/2026

Gokartiņi

Šis mīlīgais vārds senajiem talseniekiem izsaka visai daudz. Tas turklāt ir arī pamats lokālpatriotismam. Kartinga sports tradicionāli tiek uzskatīts par bērnu un jauniešu pirmajām iespējām automotosportā (ar to savus slavas ceļus sāka M. Šūmahers, S. Fetels un arī L. Hamiltons). Karti (burt. no angļu valodas – rati, ratiņi) ir zemi braucamrīki – praktiski tikai rāmis uz četriem ritieņiem bez virsbūves. Pirmo kartu ar pļaujmašīnas motoriņu 1956. gada augustā (tātad, pirms 70 gadiem) uzbūvējis ASV inženieris Arts Ingls. Braucamrīku popularitāte izplatījās tik strauji un spēcīgi, ka pārrāva arī PSRS dzelzs priekškaru, vispirms ielaužoties Baltijas republikās. 1961. gada sākumā “pundurautomobiļus” pieminēja Latvijas PSR laikrakstā “Sports”, norādot, ka pirmais karts uzbūvēts Maskavā, bet otrais braucamrīks PSRS ir tapis mēnesi vēlāk Rīgā, 1960. gada decembrī.

Vēl nebija pienācis pavasaris, kad (5 mēnešus pēc pirmā auto PSRS) mazmašīnītes tapa arī Talsos. Par kartinga pionieriem (pirmatklājēji) tolaik nosaukti tukumnieki, jelgavnieki, cēsinieki un alūksnieši, bet Talsos interesi izrādīja vienlaikus vairākas vīru-autospeciālistu organizācijas – 18. Ceļu ekspluatācijas rajons (CER), 3. Ceļu celtniecības rajons (CCR) un Mašīnu mehanizācijas stacija (MMS). Tur ne tikai konstruēja mašīnītes (riteņus ņēma no motorolleriem), bet arī brauca ar tām.
Otrajās Latvijas PSR kartinga meistarsacīkstēs otro un trešo vietu 175 kubikcentimetru (jaudīgākajā) grupā ieguva talsenieki Fricis. Birams un Jānis Cimmers. Talsu ceļinieki bija tie, kuri kartinga lietās ieinteresēja savus kolēģus Smiltenē. Tieši tur vietējie ceļu būvētāji 1963. gadā izveidoja pirmo kartinga trasi (tai jābūt asfaltētai). Iepriekš sacensības notika pielāgotās vietās. 1965. gada jūlijā Talsos ar 18. CER un 3. CBR ceļinieku kopīgām pūlēm tika izveidota otrā Latvijas (arī visā PSRS) kartinga trase kilometra garumā (vietā, kur CSDD, daļēji arī uz apvedceļa pusi). Panākumus republikas mērogā bija guvuši arī 18. CER speciālisti Imants Plinte un Voldemārs Rorbahs.

Tieši pirmie sportisti bija galvenie idejas virzītāji, bet laikrakstā “Sports” izlasāmi vēl citi talseniekiem zināmi uzvārdi. “Dabiskais reljefs un čaklo talsinieku pārvietotie simtiem kubikmetru zemes deva iespēju kartinga trasi iekārtot amfiteātra veidā. Skatītājiem no ikvienas vietas būs iespējams vērot cīņas visā 1070 m garajā ceļā. Braucamās daļas 6 metrus plato asfaltēto lenti katrā pusē apjož 1 m plata noblīvētas grants josla. Tur, kur tas ir nepieciešams, izveidoti mākslīgi vaļņi, kas palielinās braukšanas drošību un aizsargās no nepatīkamiem pārsteigumiem pārāk ziņkārīgus skatītājus. Lielā darba veikšanā plašu palīdzību sniedza Autotransporta un Šoseju ministrijas 18. ceļu ekspluatācijas rajona priekšniece Melita Nicmane ar savu darbīgo kolektīvu. Gokartistu iecere tika realizēta, roku rokā sadarbojoties ar 3. ceļu celtniecības rajona un 27. autotransporta [Talsu ATU] kantora atsaucīgajiem darbiniekiem. Kā aktīvākie sabiedriskā darba darītāji ir jāatzīmē buldozerists Rihards Alksnis, komunistiskā darba brigādes šoferi Huberts Svinsters, Ojārs Āboliņš, Harijs Grīnvalds un daudzi citi. Daudz stundu vakaros pēc darba kartodroma celtniecībā nostrādāja greideristi Ēriks Suniņš, Fricis Kleinbergs, Bruno Banfelds ar komunistiskā darba brigādes brigadieri Arnoldu Makevicu priekšgalā. Trases virsējā seguma kvalitatīvā iekārtošanā veiksmīgi strādājuši mehanizatori Jānis Saliņš un Jānis Vēzis. Zemes darbos (iekraušanā un pārvietošanā) sabiedriskā darba stundas neskaitīja ekskavatorists Alberts Ozoliņš un Juris Āboliņš kopā ar 27. ATK šoferu kolektīvu. Viņi strādāja tikai uz ietaupītās degvielas rēķina. Lielu entuziasmu darbā parādīja art Arsenijs Cēlājs, Egons Gerhards, Jānis Biete un daudzi daudzi citi. .. Talsinieku veikums ir teicams. Viņi parādījuši, ko spēj saliedēti, mērķtiecīgi sabiedriskā darba darītāji. Jaunais kartodroms ir ne vien Talsu, bet arī visas republikas gokartistu ieguvums. Ja vēl ņem vēra, ka te varēs trenēties ari riteņbraucēji, tad jaunās sporta celtnes vērtība kļūst jo lielāka.”

Jau tā paša gada rudenī 90 sportisti no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas izcīnīja Baltijas gokarta kausus, bet pēc tam notika vēl daudzas sacensības. Gokartu ēra turpinājās aptuveni desmitgadi. Kartu ziedu laiki Talsos iemūžināti arī filmā “Pilsētas atslēgas” (to filmas pieņemšanas komisija gan kritizēja, uzskatot par pārlieku modernā sporta veida izmantošanu, banalizēšanu).

Attēlos: mazmašīnīte (ne karts) pie bijušās gokartu trases Talsos 23. jūnijā ; kadri no filmas “Pilsētas atslēgas” (rež. Imants Krenbergs, operators Rihards Pīks, 1973. g.).
Ievietoja Antra Grūbe.

23/06/2026

Talsi - Līgo svētku pilsēta

Pilsēta ar zāļu vainagu ģerbonī, daudziem pakalniem ugunskuru iedegšanai, atbilstoši Toma Briča apkopotajai statistikai ir ar vislietaināko Līgo nakts statistiku Latvijā (45 % lietainu dienu Stendes meteostacijā).
Tomēr tas nav traucējis dziedāt Jāņu dziesmas ne padomju laika versijā, ne arī senāk. 1912. gada 1. jūlija satīriskajā žurnālā "Gailis" publicētas "talsenieku Jāņu dziesmas", ko varētu uzskatīt par aplīgošanas dziesmām, veltītām vareno un bagāto iedomībai.

Talsos noklausītas
I.
Rūca, rūca dundurīši,
Līgo, līgo,
Kur tie rūca, kur nerūca,
Līgo! –
Tie nebija dundurīši,
Tie bij mūsu diriģenti.
Katris savā kaktā rūca,
Līdz bij kopā – mutes cieti...

II.
Kliedza, zviedza sakangaiļi
Līgo, līgo
Kur tie kliedza, kur tie zviedza,
Līgo!
Tie nebija sarkangaiļi,
Tie bij mūsu… pārcilvēki.
Dubultkrāgas uzlikuši,
Sarkanšlipses apsējuši,
Duci alus nopirkuši,
Kambariņā ielīduši…
Augstus vārdus vien runāja,
Pšibiševski [poļu literāts, dekadences – morāles un ētikas noliegšanas spilgts pārstāvis] daudzināja,
Pimberiņus [sarunval. Sīkas sudraba monētas]– ritināja,
Revolīti [kāršu spēle]– vien spēlēja,
Proletarus [strādniekus]… atminēja,
Lielus darbus pastrādāja.

III.
Čabēj`, grabēj` ciekurīši,
Kur tie čabēj`, kur tie grabēj`?
Tie nebija ciekurīši,
Tās bij mūsu preilenītes.
Zīdu kleites uzvilkušas,
Salmenīcas uztilbājšas,
Frizūrītes – saskrullējšas,
Gārdu smaku [smaržas] ielējušas…
It nekā tām neķimerē [nesanāk]…
Ož tik citu aizoderē…

IV.
Ceļas, veļas tauku mucas,
Kur tās ceļas, k*t tās veļas?...
Tās nebija tauku mucas,
Tie bij mūsu “tautas brāļi”…
Cits – no kroga ārā veļas,
Cits uz Miera kalna ceļas…
Iekauj duci Stricka [Kārlis Štrickis, piektās lielākās Krievijas alus darītavas īpašnieks, pārn. alus] iekšā,
Desmit šnabu tam jau priekšā…
Nāk uz mājām – ceļi lokās.
Sievas gultu … meklē rokas….
Trīsreiz gadā iet “pie galda “ [izsūdz grēkus].
Brīvi top – no grēku malda..
Dzīve ritinās bez trokšņa…
Sīvā! Lillā! – hopsā! Ukšņā! …
Sovka
Attēlos: Kriša Pīlupa fotogrāfija no Talsu apkārtnes ap 1931. gadu; 1911. gadā Liepājā sūtīts Līgo svētku apsveikums.
Ievietoja Antra Grūbe

22/06/2026

20/06/2026

Talsu Valsts ģimnāzijas izlaidumi 1930. gadu beigās

Manu senču pirmā dzīvesvieta Talsos bija tagadējā muzeja ēka, pēc tam turpat netālu – K. Mīlenbaha (toreiz Padomju) ielā. Tēta atmiņās ilgi saglabājās stāsts par izaugšanu līdz ar ozoliņu toreizējās skolas ēkas galā 1948.-1955. gados, piedēvējot tam svarīgu sasaisti ar neatkarīgās Latvijas laiku. Kociņš izauga ātri, atstājot nostāstu par tā iestādīšanu, ko veicis kāds Latvijas valstsvīrs, ierodoties pirmskara ģimnāzijas izlaidumā.

Šobrīd atrastie avoti neļauj precīzi identificēt stādītāju, tādēļ lūdzu atsaukties un dalīties, ja kādā ģimenē saglabāts precīzāks stāsts!

Ievācot informāciju, nonācu pie šādiem secinājumiem.
Nav ierasts koku stādījumus veikt jūnija vidū, kad vidusskolās notika izlaidumi, tomēr izņēmumi nav neiespējami. 1935. gadā izglītības reformas dēļ (pāreja uz piecu gadu vidējo izglītību) izlaidumi nenotika. Iepriekš (līdz autoritārā režīma sākumam) nebija tradīcija katru izlaidumu padarīt par valstiski nozīmīgu, sūtot valsts institūciju pārstāvjus uz skolām. Pēc tam izlaidumi Talsu Valsts ģimnāzijā notika katru gadu no 1936. līdz 1940. gadam. Pirmos divus gadus tie bija 19. jūnijā, bet pēdējos trīs – 15. jūnijā, kas jau bija centralizēti valstī noteikts datums. Svinību dienas iekrita visās nedēļas dienās, izņemot pirmdienu un otrdienu. Sākums, izņemot 1935. gadu, kad tas bija sešos vakarā, citus gadus bija pusdienlaikā (lielākoties plkst. 12.00), neatkarīgi no tā, vai tā bija darba diena vai brīvdiena.

Pirmais viesis Talsos bija ļoti slavens latviešu vēsturnieks, arheologs Francis Balodis (1882-1947). Iespējams, viņa sūtīšanai uz Talsiem bija saistība ar dažas nedēļas pirms izlaiduma uzsāktajiem arheoloģiskajiem izrakumiem Talsu pilskalnā. 1937. gadā absolventus sveica tikpat ietekmīga persona, bet no militārās jomas – admirālis, Ventspilī dzimušais Teodors Spāde (1891-1970). 1938. gadā izlaidumā piedalījās Iekšlietu ministrs Vilhelms Gulbis (1890-1942), kura vizītei pilsētā par godu pat cēla goda vārtus, 1939. gadā šeit bija filozofs Pauls Dāle (1889-1968), bet 1940. gadā, pāris dienas pirms Sarkanās armijas tanku iebrukšanas, ģimnāzijas absolventus uzrunāja novadnieks, teologs Ludvigs Adamovičs (1884-1943). Par šo vīru nozīmi nacionālajā valstī liecina viņu likteņi: trīs no viņiem represēja (diviem izpildīja nāvessodu), bet viens emigrēja uz Zviedriju. Politiski nozīmīgākais no viņiem šķietami būtu V. Gulbis, tādēļ ticamākais, ka tieši viņš iestādīja ozoliņu.

Apkopojot informāciju par pēdējiem izlaidumiem pirms ilgstošas neatkarības zaudēšanas, nevar nepievērst uzmanību tā laika izlaidumu tradīcijām. Tās ir līdzīgas. Skolu greznoja ozolzariem un bērzu meijām. Izlaiduma sākumā absolventu klases pārstāvis ienesa skolas karogu un nodeva nākamajai klasei (kas arī piedalījās izlaidumā), tādējādi atgādinot par skolas kārtības pārmantojamību. Pasākumā piedalījās arī pilsētas iestāžu vadītāji, tā norādot uz tā nozīmi vietējā kopienā. Sekoja uzrunas un valdības/prezidenta sūtīto grāmatu dāvinājumi (gan visiem absolventiem, gan arī īpašas labākajiem). Tad sekoja kopīga fotografēšanās. Periodikā pieminēti arī joprojām aktuālie klašu albumi – ka tādus ar skolēnu ģīmetnēm dāvināja klases audzinātājiem.

Vismaz kopš 1934. gada bijusi tradīcija, ka absolventi ar pārējiem viesiem ““zosu gājienā” izstaigāja katru kaktiņu skolā, tādā kārtā vēl mirkli, iegrimdami atcerē par pagājušām dienām, kas dotu ierosmi un dzīves prieku turpmākajā darba posmā”. Šī tradīcija saglabājās arī pārejot jaunajās telpās, kur tagad atrodas ģimnāzija, uz īsu laiku atjaunota 21. gs. sākumā. Pēc svinīgajiem pasākumiem sekoja mielasts pie galdiem, sarunas, dejas un rotaļas līdz pat pusnaktij. Šķiet, ka 1934. gadā to organizēja skola, bet par citiem gadiem informācijas trūkst.

Attēlos: ozols pie bijušās ģimnāzijas ēkas 2025. gadā; T. Spāde (formas tērpā) izlaiduma fotogrāfijā (Talsu novada muzeja krājums, 28965-2); P. Dāle (vidū) izlaiduma fotogrāfijā (TNMM 25338); L. Adamovičs (vidū) izlaiduma fotogrāfijā (TNMM 33052-4); absolventi salidojumā “zosu gājienā” pie bijušās skolas 20. gs. beigās; “zosu” gājiens 1962. gada izlaidumā pie tagadējās TVĢ ēkas (no Gunas Zīriņas albuma).
Ievietoja Antra Grūbe