Mana grāmata

16/02/2017

Slēpošanas kalns „Lemberga hūte”, kas atrodas Ventspils pilsētas teritorijā, Saules ielā 141, ir viens no galvenajiem „Piedzīvojumu parka” (www.piedzivojumuparks.lv) objektiem. Šis kalns ir unikāls, jo top no ielu būvniecības laikā izraktās grunts.

Būtiska lomu slēpošanas kalna „Lemberga hūte” izveidošanā ir Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājam Aivaram Lembergam.

No 2005.gada, kad slēpošanas kalns pirmo reizi tika atvērts apmeklētājiem, katru vasaru notiek tā paaugstināšanas darbi un 2015. gadā tas jau ir sasniedzis 58 m augstumu. No kalna virsotnes ar tālskati iespējams pārredzēt visu pilsētu, Kurzemes mežus un jūru, ar katru gadu ne tikai paceļas arvien augstāk, bet izpleties arī plašumā. Palielinās arī nobrauciena garums, kas sasniedzis 240 m.

Kalna veidošanās vēsture:
2002. gadā kalna vietā atradās Padomju armijas pamestās garāžas un atkritumi. 2003. gadā tika uzsākts veidot kalnu, 2004. gadā kalns tika sagatavots pirmajai ziemas sezonai. 2005. gadā izveidotas pakāpes - 18, 15 un 10 grādu slīpumā, kalna augstums - 16 m. 2011. gadā notiek pirmās augsta līmeņa sacensības slēpošanas kalnā "Lemberga hūte". 2012. gadā slēpošanas kalns sasniedzis 52 m augstumu, tajā izbērts miljons kubikmetru grunts. 2013. gadā kalna pakājē tiek atklāts jauns atrakciju parks. 2015. gadā slēpošanas kalns tiek paaugstināts līdz 58 m augstumam.

Slēpošanas kalnā „Lemberga hūte” ierīkota:

slēpošanas trase lietpratējiem;
slēpošanas trase iesācējiem;
snovparks ar tramplīniem, slaidiem un reiliem;
snovparks ar tramplīniem iesācēju klase;
gaisa spilvens (airbag);
kameršļūkšanas trase;
bērnu kalniņš ragaviņu trase;
Inventāra nomas, apkopes punkts.

Slēpošanas kalns „Lemberga hūte” vasarā

07/12/2016

Lapu kārvele (Anthriscus cerefolium L.) ir 30–60 cm augsts viengadīgs augs līdzīgs pētersīlim, tam ir mazas mīkstas lapiņas un balti ziediņi. Mūsdienās to audzē galvenokārt Vācijā un Ziemeļamerikā. Kulinārijā izmanto svaigās lapiņas un jauno dzinumu galotnes, ko ievāc līdz ziedēšanai. Kārvele piešķir sviestmaizēm, salātiem, sautējumiem un dārzeņu zupām patīkamu garšas niansi. Pat parastās frikadeles var pagatavot daudz interesantāk, ja tām pievienota kārvele. Ar kārveli var apbērt arī ceptus šampinjonus, lai izceltu patīkamo anīsam līdzīgo garšu. Kārveli pievieno ēdienam gatavošanas beigās, jo vārīta, tā ātri zaudē savu krāsu un aromātu.

Suņuburkšķis

03/05/2016

Mana Grāmata komanda ir priecīgi paziņot par "Mana grāmata dzejas krājums 14. sējums" iznākšanu!

Dzejas krājumā piedalījās:
Ina Depša
Svetlana Ezeriņa
Eduards Gailišs
Anita Gulbe-Trumpe
Miks Kapsis
Inese Kustova
Aiga Ludborža
Leonora (Indra Štrausa)
Jēkabs Narvaišs
Madara Skrinda

Pēc ilgāka vai īsāka laika – Manas Grāmatas komanda atkal esam uzmeklējuši un pieteikuši jaunus autorus un viņu literāros darbus. Vai tas ir viegli? Vai grūti? Prieks, ka šajā tehnoloģiju laikmetā cilvēkiem vēl ir vajadzīgs, tā saucamais, dzīvais vārds, ka lasītāji viennozīmīgi ir un gaida mūsu darbus tieši grāmatas veidolā.

Prieks, ka jaunie autori, kuri varbūt jau ilgus gadus ir rakstījuši, tagad uzdrošinājušies savus literāros darbiņus celt saulītē un atklāties citiem, jo tas nemaz nav tik vienkārši. Taču, ja cilvēkam no Dieva dota šī dāvana – ar rakstīto vārdu vārdu uzrunāt un aizkustināt citu sirdis – tā agrāk vai vēlāk no šaurā savrupības loka atklājas pasaulei.

Viss notiek īstajā laikā, un šoreiz kopkrājums nāk pie sava lasītāja skaistajā pavasara atmodas un plauksmes gaidīšanas brīdī – reizē ar zemes pamošanos un strautu jautrajām čalām, putnu dziesmām un sniegpulkstenīšiem. Katram autoram tas ir īpašs laiks – tāpat kā gaidot bērniņu nākam pasaulē – satraukums, prieks un samulsums – kā būs, kā lasītāji uzņems – atbalstīs vai noraidīs?

Mana Grāmata komanda novēl labu ceļavēju jaunajai grāmatai un cer, ka šie autori atgriezīsies pie mums ar savām autorgrāmatām, kā tas jau noticis iepriekš ar daudziem dzejdariem! Lai jauks pavasaris jūsu ģimenēs, dvēselēs un nākamajos literārajos darbos!

www.managramata.lv

27/07/2015

Solveiga Tetere-Neļķe.
Dzimusi 1941.gada 6.maijā Jēkabpilī skolotāju ģimenē. Beidzu bijušā Aizputes rajona Dzērves vidusskolu 1960.gadā. No 1964.-1969. gadam studēju Latvijas LauksaimniecībasAkadēmijas Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultātē un ieguvu specialitāti inženieris-tehnologs.
Jaunībā mēs trauksmaini sapņojam par nākotni, steidzamies baudīt dzīvi, sasniegt tālus mērķus, strādājam, mācāmies un maz uzmanības veltām mūsu līdzcilvēkiem – īpaši vecākiem un vecvecākiem. Viņu dzīve pagātnē liekas tāla un bieži vien neizprotama – sevišķi, ja tas saistās ar sabiedriskās iekārtas maiņu.
Sasniedzot zināmu briedumu, kad cēlākie mērķi ir sasniegti vai gluži pretēji nodoti aizmirstībai, pievēršamies savas dzīves analīzei. Atceramies un izvērtējam kļūdas un panākumus, attiecības ar līdzcilvēkiem un pārdomājam savu dzīvi jau no cita skatu punkta. Nāk atmiņā vecmāmiņu stāsti par dažādiem notikumiem senā pagātnē… Nevilšus salīdzinām savu nodzīvoto dzīvi ar priekšteču likteņiem un velkam paralēles… Reizēm secinām, ka paši, negribot un neapzinoties, esam gājuši savu senču pēdās. Mūsu dzīves cieši savijušās ar vecāku un vecvecāku likteņiem. To apjaušam, kad dzīves aktīvākie gadi – pagātnē.
Gadu gaitā sakrājušies materiāli par dzimtu. Tos sistematizējot, izveidoju shematisku dzimtas ozolu. Maz bija ziņu par senāku vēsturi, par 19.gadusimtu. Meklēju iespēju piekļūt baznīcu grāmatām.
Kādā televīzijas raidījumā izdzirdēju, ka drīz būs tāda iespēja internetā.
Līdz tam domāju, ka man nebūs vajadzība apgūt datoru, ka pietiks ar grāmatām un periodiku. Nu viss mainījās. Izrādījās arī, ka vecā tipa rakstāmmašīnas nav pieejamas… Vienīgi dators!
Sāku pašmācības ceļā. Tad uzzināju, ka pamatzināšanas par darbu ar datoru var apgūt bibliotēkā.
Saskarsme ar bibliotēkas darbiniecēm un grāmatu klātbūtne, radīja vēlmi savus pētījumus apkopot. Likās, ka senči, kuru vārdus atklāju senās baznīcu grāmatās, vēlētos, lai jaunie zinātu viņu dzīves stāstus.
Domās pārcilāju bērnības atmiņas, kad radinieces savā starpā runājās un apsprieda dažādus gadījumus no ģimenes vēstures, sačukstējās un smējās, neievērodamas mazo meiteni, kas blakus spēlējās un izlikās viņu runas nedzirdam.
Cik precīzi esmu aprakstījusi notikumus, nezinu. Varbūt tas arī nav svarīgi.
Vēlos, lai dzimtas jaunieši, lasot šo manu stāstījumu, atcerētos senčus, viņu gaitas.
Kā pirmo aprakstīju ceturtās pakāpes vecmāmiņas Ilzes dzīvi. Laikam starp mums ir kāda neredzama saikne, jo stāstījums raisījās kā pats no sevis, it kā kāds man to stāstītu, bija tikai jāspēj pierakstīt.
Tomēr Ilzes dzīves gājums likās, kā izrauts no kāda lielāka stāstījuma…
Tāpēc aprakstīju agrākus notikumus: 1.daļā „Vilis”, ko bērnībā biju dzirdējusi, cenšoties saglabāt vēsturisko secību. Domāju uzrakstīt arī trešo daļu par Ilzes dēlu Jēkabu.

www.managramata.lv

21/08/2014

Noticot pat zvaigznes var pirkstu galiem aizskart! (21.10.2011)

No domām, ka vīrietim uznācis "runču laiks" līdz diviem jau izdotiem dzejas krājumiem un trešā veidošanai! Kā risinājās notikumi, sapņi piepildījās un kādas iespējas joprojām paveras, stāsta divu bērnu māmiņa Dace Solovjeva.
– Visi stāsta, ka zvaigznes ir tik tālu, tālu, bet mums, kas raksta dzeju, zvaigznes mēdz no "debesīm nokāpt" uz vakara deju.
Ja mēs ticam, varam tās glāstīt, paijāt un ieaijāt... Lai arī mēs esam tikai cilvēki, kurus tāpat steiga skārusi, bet personīgi man, ja sanāk vakarā iziet ārā, darbi uz piecām minūtēm apstājas, jo skats vienmēr paceļas augšup un kopā ar to arī mana roka!
Tā par savām dzīves realitātēm stāsta Dace Solovjeva, kura dejo ne vien ar zvaigznēm, bet sadarbībā ar "Mana grāmata" komandu gatavojas laisties arī sniegpārsliņu dejā. Un Dace labprāt arī Tevi aicina līdz, tādēļ ļausim viņai pavērt gan pagātnes, gan nākotnes lappusi un atklāt mums kādus noslēpumus.
– Dzīvē gribējās ko jaunu. Pamēģināt... Noticēt sev. Jau sen gribēju publicēt savus dzejoļus, bet traucēja gan informācijas trūkums, gan neziņa, ar ko sākt. Tad kādā aukstā ziemas dienā saņēmu īsziņu (no draugiem.lv). Dators tai brīdī bija aizņemts, un redzot, ka vīrietis, nosmīkņāju – laikam "runču laiks" (tā parasti reaģēju uz uzaicinājumiem un vēstulēm no nepazīstamiem vīriešiem).
Kad atvēru draugiem.lv, par saņemto vēstuli jau biju piemirsusi, bet tās virsraksts "Grāmata" lika noprast – kārtējā reklāma! Bet, sākot vēstuli lasīt, to darīju vēl 10 minūtes kādas 10 reizes. Jans Ikes rakstīja par "Manas grāmatas" dzejas autoru kopprojektu. Sakarā ar to, ka tas bija jauns projekts, pieļāvu domu, ka varētu būt arī krāpšana, kā jau šajā valstī pieņemts... Protams, kā lai zinu, ja nepārbaudīšu... Sajūtas bija neaprakstāmas – gan ar "zvaigznēm dejoju" gan "lidoju virs zemes".
Neticība, protams, uzmācās visu laiku, kamēr grāmata tapa, entās reizes aptaujāju savus "kolēģīšus", bet tad ilgais gaidīšanas laiks bija pagājis, un tieši dienu pirms dzimšanas dienas turēju savās rokās Dzejas krājuma 2. sējumu... Tas bija vienreizēji! Atceroties lūpās atplaukst smaids, emocijas nevar aprakstīt, tās pašam ir jāizjūt... Bez tam šie dzejoļu krājumi pašiem jaunākajiem dzejdariem sniedz arī vienreizēju iespēju atrast jaunus draugus, ne tikai izdot savu grāmatu, tātad labumu ir ļoti daudz! Arī es, pateicoties jaunajiem draugiem, pēc neilga laika piedalījos jau nākamajā – Jana Ikes veidotajā – kopkrājumā "Lietus Nostalģija". Un tad jau pilnīgi bez kādām šaubām, emociju kāpumiem un kritumiem kā sākumā.
Pagātnes lappuses mainīt vairs nevaram un ir prieks, ja tajās var izlasīt atmiņas par tik jaukiem piedzīvojumiem kā Daces stāstā. Bet dzīvē nereti daudz kas prasās maināms, papildināms, labojams. Jo kā Dace ir novērojusi:
– Lasot draugu dzeju portālā draugiem.lv, (daudziem vēl nav savas grāmatas) redzu viņu rakstītprieku un, protams, arī sapni par savu grāmatu. Bet traucē neticība, ka viņu dzeja ir publicējama. Paškritika dara savu... Redzu, ka daudziem ir nepieciešams tāds neliels grūdiens, lai tie spertu soli uz priekšu! Lai cilvēks būtu veiksmīgs, pats galvenais ir noticēt sev! Tieši tāpēc tagad gribu palīdzēt citiem ar informāciju un iespēju apzināšanu... Lai arī viņi var saņemt šo optimisma devu – dzejas krājumu! Bez tam ļoti patika managramata.lv darbs, komandai aktīvi pieņemot un labojot lēmumus, izsakot viedokļus, pamanot, iesakot, eh, nu super! Uzskatu, ka sadarbība ar "Mana grāmata" komandu ir bijusi ļoti veiksmīga.
Jā, Dacei ir konkrēts plāns pašai saviem ziemas vakariem un varbūt arī Taviem! Tādēļ ļausim viņai pavērt nākotnes priekškaru!
– Ļoti gribas pamēģināt strādāt vēlreiz kopā ar "Mana grāmata" komandu un nu šī būs trešā reize... Esmu nolēmusi organizēt jauna dzejas kopkrājuma izdošanu un aicinu dzejdarus laisties "Sniegpārsliņu dejā"! Šis dzejoļu krājums visnotaļ būs pozitīvisma lādiņš tumšajos ziemas vakaros... Jo ziemā baltā krāsa jau ir, mums tik jāprot pielikt pārējās! Kopā izjūtot visas cilvēciskās emocijas, pabūt vasarā, ziemā, pavasarī un rudenī, pabūt uz zemes un spēt bez spārniem lidot... Un tieši tāds būs šis dzejoļu krājums! Ticu, ka katram ir savs laiks, un autori paši izlems piedalīties, ja tas būs viņu laiks. Protams, neiztikt bez vēstulēm, bez uzrunāšanas, jo mūsdienu cilvēkam nav laika meklēt vai interesēties... Man pats galvenais šai dzīvē ir emocionāli justies ērti un šo ērtību dot arī citiem... Priecājos, ka jau ģimenē man ir bijis iespējams mācīties mīlēt, cienīt otru, pamanīt, kas notiek ar līdzcilvēkiem. Man patīk tieši šī emociju bagātība, un es domāju tas ir galvenais – cerēt, mīlēt, ticēt...
Par manas dzīves moto ir kļuvis J. Poruka dzejolis:
"Es ticu, ka ir brīnumi, kas necerēti nāk
Un daiļu sapņu pasauli ap sevi radīt sāk,
Es ticu, ka ir laimība, kas svētās liesmās mirdz,
Un ja tā visa nebūtu, vai justu mums tad sirds?"
Jā, arī mums katram ir iespējams ticēt un piedzīvot brīnumus, ar pirkstu galiem aizskart zvaigznes un dejot kopā ar sniegpārsliņām! Un atklāt, ka tieši tādai dzīvei esam radīti!

http://www.managramata.lv

18/08/2014

Intervija ar Laimdotu Junkaru (07.07.2011)

Atsaucoties uz cilvēku lielo interesi par to, kā tapa apjomīgā "Rāpatu grāmata", esam sagatavojuši interviju ar autori:

1. Jūs, Laimdota, cik es zinu, esat skolotāja, bet ne vēstures skolotāja. Vai tas bija kāds dzīves notikums, vai cilvēks, kas Jūs pamudināja, savākt materiālus vēsturiskām grāmatām - Ugāles grāmatai un Rāpatu grāmatai?

Esmu savā laikā strādājusi rakstniecības muzejā, kā arī jau kopš bērnības man ir paticis vākt visādas ziņas no žurnāliem un lasīt par veciem laikiem. Dzīvojot Ugālē, pamazām sāku to iepazīt. Esmu vairākus gadus mācījusi kultūras vēsturi Ugāles vidusskolā.

2. Cik var saprast no Rāpatu grāmatas Ievada, Jūs paralēli Ugāles grāmatai esat ieinteresējusies par Rāpatu ciemu. Pastāstiet īsumā, kā tas notika?

Rāpatu ciems jau 60 gadus ir Ugāles pagasta teritorija. Cita lieta, ka daudz interesanta materiāla ir tieši par vecajiem laikiem Rāpatu ciemā, tādēļ izšķīros par atsevišķas grāmatas sastādīšanu.

3. Parasti cilvēki sūdzas par laika trūkumu, ka nevar izdarīt vienu vai otru darbu, ka nav laika atpūtai. Kā Jūs, Laimdota, spējāt organizēt savu ikdienu, lai apkopotu materiālus tik apjomīgām grāmatām? Vai pietika laiks atpūtai?

Ieekonomēju uz sadzīvisku prieku rēķina. Arī seriālus neskatos, tāpēc ziemās man ir daudz laika rakstīšanai. Tā ir arī man atpūta un gandarījums, ka cilvēki lasa manus materiālu apkopojumus.

4. Šobrīd mūsu valsts nevar lepoties ar stabilitāti ekonomikā, kā rezultātā daudzi cilvēki ir bez darba vai bez pietiekamiem iztikas līdzekļiem. Kā Jūs, Laimdota, strādājot par skolotāju un dzīvojot Ugālē, spējāt gada laikā finansiāli nodrošināt divu apjomīgu grāmatu izdošanu?

Ir izdotas trīs grāmatas. Faktiski pat četras, jo esmu arī sastādījusi grāmatu par Ventspils māksliniekiem Pussala, bet to 1998.gadā finansēja Ventspils pilsētas dome. Bet Ugāles pagasta stāstus līdzfinansēja Ugāles pagasts, jo saņēmām KKF atbalstu. Savukārt grāmatu par Rāpatos dzimušo dzejnieku Putniņu Kristu nofinansēja privātpersona. Kad sāku domāt par Rāpatu materiāla izdošanu atsevišķā grāmatā, rāpatnieki par to ļoti ieinteresējās un saziedoja līdzekļus grāmatas sagatavošanai līdz tipogrāfijai. Drukāju par savu naudu, kā to jau tiku darījusi ar Ugāles pagasta stāstu papildtirāžām.

5. Jūs, Laimdot, spējat sevi un līdzcilvēkus iepriecināt ne tikai ar grāmatām, bet arī ar mākslas darbiem. Lūdzu, pastāstiet par savu aizraušanos ar glezniecību! Vai ir kādi ārēji apstākļi, kuri Jūs pamudina gleznot? Varbūt tā ir lauku vide, vai cilvēki, vai kaut kas cits, par ko Jūs labprāt mums pastāstītu?

Tas ir atsevišķs stāsts. Gleznoju vasarās, ziemās rakstu un tā visādām modīgām depresijām pat neatliek laika. Vienkārši ir jāizguļas. Daba noteikti uzlādē. Man ir arī pieaugušie studisti un kopā gleznojam. Strādāju Ugāles mūzikas un mākslas skolā un gūstu prieku, darbojoties ar tiešām talantīgiem bērniem.

6. Par nupat izdotās Rāpatu grāmatas izdošanu cilvēki uzzinās un noteikti vēlēsies zināt, vai tiešām Jūs viena padarījāt tik lielu darbu? Varbūt ir kādi cilvēki, kuri Jums palīdzēja paveikt darbu?

Tā jau arī grāmatas svētkos saku, ka tas ir kolektīvs darbs, jo bez cilvēku atbalsta nekas jau arī nebūtu. Man tiek uzticēti stāsti un ģimenes albūmi, iegūstu arvien jaunus kontaktus. Tāpat man ir labi palīgi daudzi vēsturnieki un novadpētnieki, kam jautāju atsevišķas lietas, kā jau tas notiek pētnieku aprindās. Dažreiz arī mans padoms kādam noder. Labi padomdevēji man ir novadpētnieki Sigurds Rusmanis un Zigurds Kalmanis, Baiba Rone, Ingrīda Štrumfa Ventspils muzejā, arī savu reizi profesors Ojārs Spārītis, kurš nekad neatsaka. Es jau cenšos grāmatās visu palīgu vārdus pieminēt.

7. Kā Jūs, Laimdot, varētu iedrošināt citu Latvijas novadu iedzīvotājus interesēties par vēsturi un varbūt pat izdot līdzīgu grāmatu? Kā Jūs domājat, vai sava novada vēstures izpēte ir nepieciešama?

Uz šo jautājumu nepratīšu atbildēt. Zinu, ka Ingrīda Šrumfa raksta par Ventspili, bet viņa ir ļoti aizņemts cilvēks. Laiku jau tāda rakstīšana prasa! Un par to jau neviens nemaksā.
Mani iedrošināja tas, ka tādas grāmatas ir. Ļoti patika savulaik Vērgales pagasta grāmata un domāju, ja tāda būtu par Ugāli... Bet kā iedrošināt citus? Parasti jau kāds atrodas. Nu jau man prasa, lai rakstu vēl par to un to. Piltenes pasākumā teica, ka man jāraksta par Pilteni...
Man jāpabeidz Ugāles stāsti, tas nu ir noteikti cilvēkiem apsolīts.
Paldies par interviju!
Vēlot veiksmi un izdošanos ikkatrā darbā!

www.managramata.lv

15/08/2014

"Mana grāmata” pavasaris ir tapis krāšņāks ar Ezernieku pagasta vēstures grāmatas „Kur Ežezers rotājas zils…” iznākšanu. Vēlamies pateikties grāmatas autorei Veronikai Grišānei par lielo ieguldījumu apkopojot un uzrakstot, uz patiesiem vēstures faktiem balstītu darbu Latgales identitātes atspoguļošanai un saglabāšanai. Mūs visus aizkustināja Veronikas kundzes lielā garīgā, fiziskā un materiālā pašatdeve šīs grāmatas tapšanā.
Par gleznainā Ežezera apkārtni tik apjomīgi kvalitatīvu darbu var paveikt cilvēks, kura sirdi piepildījusi liela mīlestība pret savu novadu un cieņpilna pateicība par gaišajiem dzīves mirkļiem saviem vecākiem. Autore gadiem ir krājusi materiālus un publikācijas par dzimtās vietas vēsturi, lai tagad - pensijā esot, varētu tos apkopot vēsturiskā vēstījumā. Apjomīgā darba veikšanā autore aktīvi ir sadarbojusies ar pagasta bibliotēkas darbiniekiem, Ezernieku vidusskolas skolotāju kolektīvu un skolas absolventiem.
Autores vēlējumam: „Lai šīs atstātās liecības kalpo nākamajām paaudzēm, vairo viņu pašapziņu un patriotisma jūtas pret savu novadu.” - pievienojas arī mūsu radošā komanda, jo ir svarīgi šodien apzināties uz plašās pasaules fona esošo mūsu tautas identitāti. Ar cerību, ka bērni kaut mazliet vairāk varētu pareizāk saprast, kā rīkoties nākotnē, jo būs izzinājuši un izpētījuši pagātnes devumu katra paša, ģimenes, pagasta, novada un valsts dzīvē.
Vēlam ikkatram Latgales iedzīvotājam iepazīties ar Veronikas Grišānes sirds mīlestības devumu šim skaistajam Latvijas novadam.

27. maijā Ezernieku vidusskolas aktu zālē notika kopīgi ar Ezernieku pagasta bibliotēku organizēts literārs sarīkojums - grāmatas atvēršanas svētki. Pasākumā piedalījās ļoti daudz cilvēku, tostarp Dagdas novada domes deputāti.

https://www.youtube.com/watch?v=f3xT4zO7BKY

Grāmatas prezentācijas video reportāža no Dagdas TV iknedēļas raidījuma (01.06.2011.)

14/08/2014

Māra Timma ir paveikusi to, par ko mēs pirms pusgada pat nebijām sapņojuši! Pirmo reizi mūsu pastāvēšanas laikā, autorei dzīvojot Īrijā, "Mana grāmata" izdod grāmatu Latvijā un tā būs lasāma gan Īrijā, gan Latvijā, jo daļa tirāžas aizceļo pie Māras uz Īriju, bet daļa paliek Latvijā. Valstu robežām starp autoriem un "Mana grāmata" vairs nav nozīmes!
Māras grāmatā ir lasāma dzeja, atziņas, pārdomas par dzīvi un liecības. Vairāk par grāmatu skatīt

http://managramata.lv/gramatas.php?id=12

Visa slava, pateicība un gods Dievam, mūsu Tēvam, kas mums atklājies caur Savu Dēlu Jēzu Kristu, būdams Svētajā Garā ar mums kopā līdz pasaules galam! Uzrunājot lasītāju, vēlos pastāstīt, kapēc un kā ir adusies šī grāmata.Esmu piecu bērnu māmiņa, dzīvoju laimīgu laulības dzīvi, ar vīru, ko Dievs ma…

13/08/2014

Dalāmies patiesā priekā, ka mūsu radošā kolektīva pārstāvjiem 8. aprīļa vakarā bija liels gods piedalīties Cieceres ūdensrozes – dzejas krājuma uzplaukšanas svētkos Brocēnos.
Pie šī skaistā, cēlā zieda uzplaukšanas tik agrā pavasarī ir piestrādājušas 10 jaukas brocēnieces – sievietes, kuras ikdienas pienākumu jūrā spēj atrast laiku savu sirds domu pierakstīšanai.
Tie bija iedvesmas piesātināti svētki ar katras dzejnieces izteikto vārdu par mīlestību, prieku, ikdienas rūpēm, dzimtās vietas skaistumu, sapņiem…, un pat par grumbiņām sejā, kas mijās ar dziesmām, radu, draugu, paziņu un domes pārstāvju apsveikumiem.
Brocēnu novada pirmais bērns – dzejas krājums ir palaists dzīvē un nu ir vieta nākamajām dzejas rindām, stāstiem, novelēm, romāniem, dziesmām…
Ir tik labi apzināties, ka tepat līdzās ir cilvēki, kuri, ignorējot dzīves grūtības, spēj savas domas ietērpt zelta spārnos.
Paldies par patieso mīlestību un sirsnību, ko devāt mums!

11.04.2011
www.managramata.lv

11/08/2014

Liels paldies autoriem par atsaucību un drosmi piedalīties pašos pirmajos kopprojektos!
Paldies tiem, kas sekoja līdzi ceļojumam un padarīja šo notikumu vēl aizraujošāku!

Ceļojuma maršruts:
1. diena, 25. februāris:
9:45 - Izbraucam no Ugāles.
11:30 - Iebraucam Rīgā. Esam nobraukuši 151 km. Izņemam svītrkodus nākamajām grāmatām. Izņemam grāmatas.
15:00 - Esam pabeiguši visus darbus un braucam pie vāka dizaineres, kur arī pārnakšņosim.
Ap 17:00 - Iebraucam apskatīt Kokneses pilsdrupas un nofotogrāfēt gleznaino saulrietu.
Ap 19:00 - Esam atbraukuši mūsu nakšņošanas vietā Līvānos. Šodien esam nobraukuši ap 340 km.

2. diena, 26. februāris:
7:00 - Izbraucam no Līvāniem. Dodamies pie Laura Kroļa. Līvāni - Galēni 61 km.
8:00 - Iebraucam Galēnos. Tiekamies ar Laura mammu Margaritu, kura ir arī viena no dzejas krājuma 3. sējuma autoriem.
8:30 - Dodamies pie Daces Solovjevas. Galēni - Barkava 50 km.
9:05 - Tiekamies ar Daci. 9:35 - Dodamies uz Balviem tikties ar Zinaidu Loginu,Viju Birkavu, Zinti Purenu un Dženiju. Barkava - Balvi 90 km.
11:10 - Iebraucam Balvos. Nedaudz pastaigājamies pa pilsētu un pēc tam tiekamies ar autoriem.
13:10 - Pēc ļoti interesantas un saviesīgas tikšanās ar Balvu apkaimes dzejas rakstītājiem, kura notika Balvu centrālajā bibliotēkā, dodamies tālāk uz Smilteni tikties ar Loliju Sprancmani. Balvi - Smiltene 100 km.
14:45 - Iebraucam Smiltenē.
15:05 - Grāmatas ir nogādātas. Dodamies uz Naukšēniem tikties ar Ināru Seņkāni. Smiltene - Naukšēni 100 km.
16:20 - Iebraucam Naukšēnos. Šodien esam nobraukuši 410 km.

3. diena, 27. februāris:
6:30 - Izbraucam no Naukšēniem. Dodamies uz Nītauri pie Dzidras Medvedjevas.
9:00 - Iebraucam Nītaurē.
9:50 - Pēc sirsnīgas uzņemšanas pie Dzidras, dodamies tālāk uz Siguldu pie Inonantas Milleres. Nītaure - Sigulda 32 km.
10:15 - Iebraucam Siguldā.
11:20 - Pēc radošām pārrunām ar Inonantu, dodamies uz Ozolniekiem un Jelgavu tikties ar Edvīnu Jansonu, Lindu Grinbergu un Agnesi Šurpicku. Sigulda - Jelgava 100 km.
13:00 - Iebraucam Jelgavā. Tiekamies ar Lindu. Dodamies pie Agneses.
15:30 - Pēc tikšanās ar Agnesi un Edvīnu, dodamies uz Saldu pie Laimdotas Vištartes. Ozolnieki - Saldus 90 km.
17:00 - Ierodamies Saldū.
17:25 - Pēc tikšanās ar Laimdotu, dodamies uz Jaunlutriņiem pie Silvas Rēfeldes.
18:20 - Pēc tikšanās ar Silvu, dodamies uz Bunku pie Kristapa Klima. Jaunlutriņi - Bunka 115 km.
19:45 - Iebraucam Bunkā.
20:35 - Pēc tikšanās ar Kristapu Klimu, dodamies uz Liepāju pie Evitas Gedrimas. Bunka - Liepāja 45 km.
21:30 - Tiekamies ar Evitu. 22:40 - Braucam uz Ventspili, kur beidzas mūsu ceļojums. Rīt no rīta grāmatas nodosim Janam Ikes. Jau iepriekš sazinājāmies ar Lailu Pabērzu no Dundagas, kura nākošnedēļ, dodoties uz Ventspili, saņems savas grāmatas. Ceļojuma laikā mums diemžēl nesanāca tikties ar Editu Viļumu no Kupravas, bet grāmatas viņa saņems, jo tās atstājām Balvu bibliotēkā. Liepāja - Ventspils 130 km.
00:30 - Šodien esam nobraukuši 550 km.
Šajā 3 dienu ceļojuma laikā kopā esam nobraukuši apmēram 1300 km.

www.managramata.lv

02.03.2011

06/08/2014

Ikdienā mēs nepamanām, cik skaistā vietā dzīvojam un cik jauki cilvēki mums apkārt. Jānāk vienam, šai gadījumā Inārai Šteinbergai, lai savācot kopā stāstus no teiku pasaules, no novada pagastu vēstures annālēm (pasmeltām no izgājušu laiku avīzēm un žurnāliem), atklātu, cik bagāta ar valodu, ar stāstiem, ar notikumiem ir bijusi Blīdenes, Brocēnu, Cieceres, Gaiķu, Remtes un tiem klāt pieguļošo pagastu dzīve. Dažkārt skarba, dzīves prozas piepildīta, dažkārt ar komisma un joku pieskaņu, bet noteikti saistoša.
Šī nav vēstures mācību grāmata, sadalīta obligātos paragrāfos un aptveroša no A līdz Z, tie drīzāk ir brīnumaini vai ne tik brīnumaini, bet spilgti uzplaiksnījumi, kuros ne tikai vietējie ļaudis, bet visi Latvijai piederīgie var ieraudzīt teiksmainu un pagājībā aizmirstu, bet nu no jauna uzceltu vietu, lietu un cilvēku darbu atspīdumus. Kurzemnieki katrs uz sava novada vai pagasta vērtību izcelšanu pēdējās desmitgadēs ir bijuši sevišķi naski. Lai minam lielisko Laimdotas Junkaras apkopojumu “Ugāles pagasta stāsti: fakti, vietvārdi, teikas, atmiņas” (2009), krājumu “Vecās māmuliņas dziesmu pūrs Zlēkstendē” (2008), Mirdzas Birznieces “Aizpute” (2004) un “Lejaskurzemes teikas, nostāsti un spoku stāsti” (2006), Artura Antonija “Ar arklu un zobenu sentēvu kalnainajos līdumos” (par Priekules novadu; 2006), ASlfrēda Lejas “Kāda danga Kurzemē” (2006), folkloristes Māras Vīksnas sakārtoto “Sveicināti Saldū! Saldus novada folklora” (2010), apjomīgo kolektīvo pētījumu “Kuldīga. Arhitektūra un pilsētbūvniecība” (2013) utt. Nu šīm grāmatām godam piepulcēsies arī Brocēnu novada grāmata “Toreiz…”

www.managramata.lv

05/08/2014

Katram notikumam mūsu dzīvē ir kāds īpašs uzdevums, kas to izmaina un ievieš savas korekcijas. Tieši par to ir šajā grāmatā iekļautie dzejoļi. Katrs vārds ir brīvi nācis no manas ikdienas, lai atspoguļotu kādu dzīves mirkli. Es vēlētos būt vilks un dzīvot mežā, pie dabas krūts, kur katra diena nāk ar jauniem pārsteigumiem. Bet, diemžēl, kā vairums 21. gs. iesprostotie cilvēki, esmu apmaldījies trokšņu piepildītajā pilsētā. Šī iemesla dēļ daudziem, iespējams, manos darbos redzamais šķitīs vien realitātes atblāzma. Piedodiet, jo es patiešām vēlētos būt spējīgs vairāk rakstīt par trauksmaino meža dzīvi: par koku smago likteni un cīņām, kas valda starp dažādu sugu pārstāvjiem. Taču jāatzīst, ka arī pilsētas ikdienai piemīt savs šarms un ikkatrā troksnī vai skatā ir atrodama iedvesmas dzirksts, kas spēj mani pacelt spārnos un redzēt māju dažādos jumtus un cilvēkus steigā.
Pasaulē ir vēl tik daudz neuzrakstītu vārdu un neatklātu lietu, bet tas jau ir pavisam cits stāsts un šī nav īstā vieta tam.
Bet ko nu tur daudz runāt un apcerēt dzīvi, labāk šķirsim nākamo lapu un meklēsim, kur tad tas vilka gars būs paslēpies. Viņš jau kādu laiku gaida, lai Tu viņu atrastu. Dod ziņu, ja to atradīsi, bet, ja ne, tas nekas! Nebēdā un turpini meklēt, Tev noteikti tas izdosies. Vajag tikai saujiņu pacietības.

„Viss, par ko es sapņoju, izdodas.
Ja sapņiem tic, tie piepildās.”

Grāmatas autors: Jans Ikes (Jānis Lūciņš)

www.managramata.lv